Man šodien gulēšana pēc spēcīgas nedēļas, pēc sesijas un māsas atbraukšanas, pēc darba naktīs un domāšanas un komunikācijas dienās, pēc laimes un piepildījuma. Miegs, aizmiedz kaut uz mirkli palienot zem segas. Jau gultas skats izraisa miegu. Rīt savukārt lieliskā diena- garā mācību diena pēc pilnīgi sajāta režīma. Tas labi, kastītes un rūtiņas ir veselīgas, tās disciplinē, bet tikai tik daudz, lai ļautu sev justies brīvi.
Un vēl šodien gribas histēriski ko darīt. Uzplēst savu iedomu, nodot tiešā veidā pieredzi bez vārdiem (jo jau atkal vārdos tam visam maz saistības ar izjusto), izšļākt visu šo uz savu mīlīgo psiholoģi- viņa, šķiet, vēlas manī redzēt mazāk kā ir, bet viņu dikti baida tas, ka es kaut ko nepasaku. Kā gan lai viņai to izstāsta, ja mūsu tikšanās laiks ir precīzi stunda un ne minūti vairāk? Un man kā studentam pienākas 5 sesijas par brīvu, pēc tam mani nosūta pie maksas (septiņu ādu plēsēja) speciālista. Un es varētu šādos vakaros viņai rakstīt. Un varbūt arī tā darīšu, šķiet tas varētu pat nākt par labu.
Bet citādi- šķiet mēs tik lieliski spēlējam teātri, rakstām lieliskas, izteiksmīgas, groteskas vēstules, aiz kurām redzams tikai lasītāja atspīdums vai arī es pilnīgi neprotu tevi lasīt. vai saprast. Nīstu šādas pieejas, nīstu šo trakumu un atrašanos ārpus kārtības.

Bet citādi es meklēju sev vietu Mongolijā. Varētu turp doties līdzi klejotājiem. Ne kā sapnis, kā realitāte. Un varbūt pasniegt matemātiku, literatūru un angļu valodu skolā. Tāds pilnīgi alternatīvais pašreizējam modelim. dievs dod veiksmīgu realizāciju