Naktis mēdz būt skumjas. Un aukstas

Uz mirkli sadrūmu aiz neieinteresētības, aiz sapratnes, ka apkārt tādu tik daudz, kam gar mani nav nekādas daļas. Egoistiski, jo kāda gan tad ir mana daļa gar viņiem?
Satiku Aņu, sapriecājos. Sarunas ar viņu lieliskas, lai arī ilgi nepamet sajūta, ka esi kur citur. Ka neesi tu vai ka tas viss nemaz nenotiek. Runā kā caur stikla vates piesātinātu gaisu. Gribētos saprast, kas un kā.
Ap četriem no rīta kļūst skumji. Iekšienē vēl aizvien Azimova humānisms, bet ārpusē arī sapratne, ka rīt jāceļas un jāstrādā (drīzāk: ka nez vai rīt izdosies ko izdarīt, lai arī vajadzētu). Iekšējs trūkums, nepiepildītība un pārbagātība vienlaicīgi. Gribētos piederēt un būt piederīgai, tuvāk par tuvu, kur iekšpasaules saskaras un pārklājas. Kur var visu dot un ņemt, kur nevajag vārdus vai skaņas vai krāsas, lai pievienotos. Kur iekšienē un ārienē var brīvi būt. Kur iekšienē otru jūti. Un jūti sevi.
Ideāliste