par kārtējo iepostojumu. un par tevi, kā jau ierasts

Katru reizi, kad tu uzrunā kādu uz tu, kādu, kas sēd ekrāna otrā pusē (vienu no tiem daudzajiem, kas piedraugojuši vai piedraugoti), šķiet, ka runā ar mani. Ka man tu saki to, ko tu saki. Ka tavs novērtējums šajā lauciņā kritis.
Un tad atkal atceros kādu tavu stāstu par meiteni, par bijušo meiteni. Ar kuru līdz šim brīdim esot draudzīgas attiecības, bet kuru varot satikt reti. Un kuru griboties satikt reti, jo viņas pusē ir palikusi vēlme saņemt cita ranga attiecības. Varbūt turpinot izbijušās, varbūt ierakstot jaunas. Un ka tev neko citu arī negriboties, tikai tā ik pa laikam aprunāties, jo viņa esot interesants cilvēks. Gudrs un saistošs.
Un tad skatu tavas attiecības. Saki, cik šo gudro un saistošo būtņu ir? Daudz. Mums visiem tik daudz šādu attiecību, kas nav ne dzīvas, ne mirušas, ne draudzības, ne nedraudzības, vairs jau arī ne mīlestības. Tikai labdabība.
Jā, šķiet, tu esi skype tikai tad, kad tev ir ar ko runāt. Un izskatās, ka tā jau labu laiku vairs neesmu es. Jo katram ir sava pasaule, kas mēdz saskarties kā nejauši satiekoties uz virvju tiltiņa, divu klinšu veidotas aizas vidū. Skaisti šie tiltiņi. Tieši tamdēļ, ka reti un nedroši. Pa tiem jāstaigā uzmanīgi