Man šodien gulēšana pēc spēcīgas nedēļas, pēc sesijas un māsas atbraukšanas, pēc darba naktīs un domāšanas un komunikācijas dienās, pēc laimes un piepildījuma. Miegs, aizmiedz kaut uz mirkli palienot zem segas. Jau gultas skats izraisa miegu. Rīt savukārt lieliskā diena- garā mācību diena pēc pilnīgi sajāta režīma. Tas labi, kastītes un rūtiņas ir veselīgas, tās disciplinē, bet tikai tik daudz, lai ļautu sev justies brīvi.
Un vēl šodien gribas histēriski ko darīt. Uzplēst savu iedomu, nodot tiešā veidā pieredzi bez vārdiem (jo jau atkal vārdos tam visam maz saistības ar izjusto), izšļākt visu šo uz savu mīlīgo psiholoģi- viņa, šķiet, vēlas manī redzēt mazāk kā ir, bet viņu dikti baida tas, ka es kaut ko nepasaku. Kā gan lai viņai to izstāsta, ja mūsu tikšanās laiks ir precīzi stunda un ne minūti vairāk? Un man kā studentam pienākas 5 sesijas par brīvu, pēc tam mani nosūta pie maksas (septiņu ādu plēsēja) speciālista. Un es varētu šādos vakaros viņai rakstīt. Un varbūt arī tā darīšu, šķiet tas varētu pat nākt par labu.
Bet citādi- šķiet mēs tik lieliski spēlējam teātri, rakstām lieliskas, izteiksmīgas, groteskas vēstules, aiz kurām redzams tikai lasītāja atspīdums vai arī es pilnīgi neprotu tevi lasīt. vai saprast. Nīstu šādas pieejas, nīstu šo trakumu un atrašanos ārpus kārtības.

Bet citādi es meklēju sev vietu Mongolijā. Varētu turp doties līdzi klejotājiem. Ne kā sapnis, kā realitāte. Un varbūt pasniegt matemātiku, literatūru un angļu valodu skolā. Tāds pilnīgi alternatīvais pašreizējam modelim. dievs dod veiksmīgu realizāciju

"The price of greatness is responsibility."
-Winston Churchill

taro_major_emperess

via a friend.
(c) Lunatic. http://taroteca.multiply.com/photos/album/244

tariverdijev

http://www.gigasize.com/get.php/119041/malchiki_i_more.mp3

Bail jau ir tā teikt, bet manis vēl aizvien te īsti nav. Došos pilsētas redzējumos, došos laukā. pēdējā rudens saule, pēdējās siltās dienās.

raupja atskaite

Šodiena sākusies agri, jūtams jau nogurums. Varbūt pat varētu pamest visus atlikušos darbus un iet nosnausties. Drīzāk gan nāksies pabeigt šovaka, rīti vēl aizvien nav mana stiprā puse.
Saule aust ap astoņiem, virs kokiem parādās ap pusdeviņiem (ja nav saules, nav nekādas mošanās, lai cik absurdi arī tas skanētu rudens vidū).
Pēc pirmā psiholoģiskā treniņa nemiers ir atpakaļ, atkal tiek dzertas balderjāņu un apiņu ripiņas.
Un izrādās, ka nedrošība nepiepieldītu gaidu priekšā ir daudz spēcīgāka par jebkādiem eksāmeniem (vai vismaz pagaidām šāda ilūzija tiek pieskaitīta).
Visbeidzot, kojās ir pieslēgta apkure :) Un tā laikam ir viena no labākajām ziņām šajā nedēļā.

Naktis mēdz būt skumjas. Un aukstas

Uz mirkli sadrūmu aiz neieinteresētības, aiz sapratnes, ka apkārt tādu tik daudz, kam gar mani nav nekādas daļas. Egoistiski, jo kāda gan tad ir mana daļa gar viņiem?
Satiku Aņu, sapriecājos. Sarunas ar viņu lieliskas, lai arī ilgi nepamet sajūta, ka esi kur citur. Ka neesi tu vai ka tas viss nemaz nenotiek. Runā kā caur stikla vates piesātinātu gaisu. Gribētos saprast, kas un kā.
Ap četriem no rīta kļūst skumji. Iekšienē vēl aizvien Azimova humānisms, bet ārpusē arī sapratne, ka rīt jāceļas un jāstrādā (drīzāk: ka nez vai rīt izdosies ko izdarīt, lai arī vajadzētu). Iekšējs trūkums, nepiepildītība un pārbagātība vienlaicīgi. Gribētos piederēt un būt piederīgai, tuvāk par tuvu, kur iekšpasaules saskaras un pārklājas. Kur var visu dot un ņemt, kur nevajag vārdus vai skaņas vai krāsas, lai pievienotos. Kur iekšienē un ārienē var brīvi būt. Kur iekšienē otru jūti. Un jūti sevi.
Ideāliste