pēdējais laiks iemīlēties

Atradu savu kādreiz uzskricelēto teikumu- izlīst caur sienas aci, lai nonāktu atpakaļ. Skaisti jau skan, pat ja mazliet svešādi.
Galva vēl aizvien drusku dulla no vakardienas dzēruma- kuņģis nedarbojas galīgi, rīta kafijai nepiemita modinošais efekts, tas nekas, ka pirmo reizi kafiju pienes pie guļamvietas.

Ir vēl apdullums. Ir par daudz savā laikā sāpēts, sāpināts, raustīts, ievainots un brūču laizīšana vai pusdzīvi aizņēmusi. Ir bijusi vieglprātība un neuzticība, vēlme atdot visu un nodevība, iemīlēšanās un naids, kas izdedzina pašu tukšu. Tagad tas ir foršā pagātnē. "Ņobody is an island, everyone has to go." Var jau būt, ka ir agrais rīts, dullā iekšiene, nesaprotamais garastāvoklis, bet sajūta ir laimīgums.

Jā, ir smīdinoši, cik ātri, pieņemot lēmumus, viss mainās. Vieglu roku izsvītro no savas dzīves trīs gadus, bija jau pēdējais laiks. Ir laiks kam jaunam, ir laiks man. Un ir laiks iemīlēties.