pēdējais laiks iemīlēties

Atradu savu kādreiz uzskricelēto teikumu- izlīst caur sienas aci, lai nonāktu atpakaļ. Skaisti jau skan, pat ja mazliet svešādi.
Galva vēl aizvien drusku dulla no vakardienas dzēruma- kuņģis nedarbojas galīgi, rīta kafijai nepiemita modinošais efekts, tas nekas, ka pirmo reizi kafiju pienes pie guļamvietas.

Ir vēl apdullums. Ir par daudz savā laikā sāpēts, sāpināts, raustīts, ievainots un brūču laizīšana vai pusdzīvi aizņēmusi. Ir bijusi vieglprātība un neuzticība, vēlme atdot visu un nodevība, iemīlēšanās un naids, kas izdedzina pašu tukšu. Tagad tas ir foršā pagātnē. "Ņobody is an island, everyone has to go." Var jau būt, ka ir agrais rīts, dullā iekšiene, nesaprotamais garastāvoklis, bet sajūta ir laimīgums.

Jā, ir smīdinoši, cik ātri, pieņemot lēmumus, viss mainās. Vieglu roku izsvītro no savas dzīves trīs gadus, bija jau pēdējais laiks. Ir laiks kam jaunam, ir laiks man. Un ir laiks iemīlēties.

Утро доброе!

За окном слегка ослепительное солнце, церковные колокола отметили конец службы, а весенние птицы так и заливаються щебетанием. Воскресение.

Amsterdama. no Rīgas un tevis prom

Sēžu draudzenes koju istabā, viņa devusies mājup uz Maskavu. Mielojos ar vafelēm (ar karameles kārtiņu pa vidu), klausos Босиком по мостовой Саундтрек un iejūtos Amsterdamā. Vakariņas pagatavotas un apēstas, istabai lūgšana noskaitīta. Tagad atliek tikai iziet laukā, uzsmēķēt un tad jau ielīst gultā un snaust līdz rītdienas sešiem no rīta. Kā nekā- konference sākas jau pusdeviņos, bet turp vēl jātiek.
Tikko kāds gaisā palaida raķeti kā pēdējo atblāzmu no jaunā gada. (aha, laukā neiešu, sākās lietusgāze, bet tur tik skaisti- kojas pie ūdens, tepat blakus kuģi šķeļ viļņus un spoguļojas zundā)

laikam visiem veiksmīgi un sasniegt piepildījumu. man nez kamdēļ liekas, ka es jau zinu, kā šis piedzīvojums beigsies. Bet ir taču arī brīnumi! :) un kā kāds dzīvesgudrs draugs aizvakar teica: ja tev acis būs brīnumu pilnas, pasaulē tu redzēsi brīnumus. Ja domāsi, ka visu esi redzējis, nekā jauna vairs neredzēsi.

nošpikots no sindromz

This Is My Life, Rated
Life:	5.5
Mind:	5.5
Body:	4.8
Spirit:	6.7
Friends/Family:	4.7
Love:	2.1
Finance:	5.2
Take the Rate My Life Quiz

Noņēma ģipsi.

Labas naktis un labas dienas. Agri rītos celties, dzīvot. Saules lēktos un rietos sarunāties ar sevi. Paldies par padomiem

Man šodien gulēšana pēc spēcīgas nedēļas, pēc sesijas un māsas atbraukšanas, pēc darba naktīs un domāšanas un komunikācijas dienās, pēc laimes un piepildījuma. Miegs, aizmiedz kaut uz mirkli palienot zem segas. Jau gultas skats izraisa miegu. Rīt savukārt lieliskā diena- garā mācību diena pēc pilnīgi sajāta režīma. Tas labi, kastītes un rūtiņas ir veselīgas, tās disciplinē, bet tikai tik daudz, lai ļautu sev justies brīvi.
Un vēl šodien gribas histēriski ko darīt. Uzplēst savu iedomu, nodot tiešā veidā pieredzi bez vārdiem (jo jau atkal vārdos tam visam maz saistības ar izjusto), izšļākt visu šo uz savu mīlīgo psiholoģi- viņa, šķiet, vēlas manī redzēt mazāk kā ir, bet viņu dikti baida tas, ka es kaut ko nepasaku. Kā gan lai viņai to izstāsta, ja mūsu tikšanās laiks ir precīzi stunda un ne minūti vairāk? Un man kā studentam pienākas 5 sesijas par brīvu, pēc tam mani nosūta pie maksas (septiņu ādu plēsēja) speciālista. Un es varētu šādos vakaros viņai rakstīt. Un varbūt arī tā darīšu, šķiet tas varētu pat nākt par labu.
Bet citādi- šķiet mēs tik lieliski spēlējam teātri, rakstām lieliskas, izteiksmīgas, groteskas vēstules, aiz kurām redzams tikai lasītāja atspīdums vai arī es pilnīgi neprotu tevi lasīt. vai saprast. Nīstu šādas pieejas, nīstu šo trakumu un atrašanos ārpus kārtības.

Bet citādi es meklēju sev vietu Mongolijā. Varētu turp doties līdzi klejotājiem. Ne kā sapnis, kā realitāte. Un varbūt pasniegt matemātiku, literatūru un angļu valodu skolā. Tāds pilnīgi alternatīvais pašreizējam modelim. dievs dod veiksmīgu realizāciju